Vai bibliotekārs ir aizsargāts?

Ja Supermenam Latvijā vajadzētu sievu, tad tā noteikti varētu būt bibliotekāre. Pēc laulībām viņa tiktu pie jauna, skanoša vārda - Superbibliotekāre. Un tad arī godam šo vārdu, kurš patiesībā pienākas jau tāpat, valkātu. Taču, ja nopietni, tad gluži labi jau varam iztikt bez tituliem. Katram bibliotekāram, kurš savu darbu mīl, nav par grūtu viss ikdienā darāmais. Nav vienkārši to uzskaitīt un vislabāk tas zināms tiem, kuri strādā viena darbinieka bibliotēkā. Bet bibliotekāram nekas nav par grūtu, varam pat mazākiem bērniem dupšus noslaucīt, atdot kādam savu pēdējo pusdienu bulciņu, aizdot (uz neatdošanu) naudiņu par kopēšanu u.t.t., jo tas viss ir mīļā darba vārdā. Taču bez humānām, sociālām un cilvēciskām lietām visam pāri stāv pienākums pret tiešo darbu: apmeklējums, izsniegums, izstādes, pasākumi, semināri, apmācības un cīņa ar parādniekiem. Parādnieks bibliotēkā ir persona (lasītājs, lietotājs), kas ilgstoši nenodod grāmatas. Tā kā pārsvarā bibliotēku darbs notiek automatizēti, tad sistēmā parādniekam uzrādās laikā nenodotas grāmatas pie kurām  tiek uzskaitītas gan nokavētās dienas, gan soda nauda. Sistēma jau tāpēc ir sistēma, ka tā daudzas lietas izdara pati. Piemēram, sūta atgādinājumu ziņas parādniekiem. Taču, lai to izdarītu, reģistrētajam lietotājam, kurš netīši vai tīši nonācis parādnieku sarakstā, jābūt norādītam e-pastam. Ar e-pastiem šodien ir tāpat kā ar sniegu, te ir- te nav. Tie tiek bieži mainīti un ne vienmēr tas tiek paziņots. Kārtīgs bibliotekārs protams ir kā zivs ūdenī arī sociālajos tīklos, tāpēc atrast sen pazudušu lasītāju prot arī citādos ceļos. Te gan jāpiemin, ka biežāk tāda "Caps meklē" funkcija tiek pielietota tikai pret skolas vecuma lasītājiem. Parasti viss nokārtojas, grāmatas atrodas, bērni ir priecīgi un bibliotekārs laimīgs. Taču ir reizes, kad aizmāršīgo bērnu vecāki, kuriem pirms tam nav nekādu pretenziju pret bibliotēkām, kurās viņu bērni pavada vairākas stundas dienā, rodas nepatika pret bibliotekāra vēlmi atgūt krājumu. Nākas pat sastapties ar vēstulēm, kuru saturs vēsta, ka bibliotekārs par šo vēlmi var nonākt līdz tiesas beņķim. Bibliotekārs tiek nosaukts par draudu bērnam un par izspiedēju, jo vecāki nemaz negrib saprast, ka grāmata ir viens no bibliotekāra darba pamatsvētumiem.
Cik aizsargāts ir bibliotekārs visā ko dara? Ja dara labu, tad var darīt līdz bezgalībai un par to NEKAS nebūs. Ja dara to, kas jādara - var gadīties visādi. Protams, varam teikt, ka šādas situācijas, kuras noved pie ļoti negatīvām sekām, nav biežas, taču tomēr ir. Tāpat kā parādnieki, kuri vienmēr bibliotēkās bijuši, ir un būs. 
Lasi arī šeit :apollo.lv

Attēls no: http://alteredlibrarian.wordpress.com/2012/07/27/hello-world/ 

Komentāri

Unknown teica…
:)) Super! Pilnīgi piekrītu kolēģiem! Kāda Rīgas bibliotekāre
Dace teica…
o,jā!
Nepieminēji iereibušos, agresīvos, kas aizskar ar vārdiem un ķer pie rokas, lai māca internetu utml.

Populāras ziņas